Nogurušais ceļotājs jau ilgu laiku bija ceļā, viņa kājām bija nepieciešama atpūta, un vēders rūcās no bada. Ieraudzījis pie apvāršņa pilsētu, ceļotājs bija sajūsmā un paātrināja gaitu, turklāt jau tuvojās krēsla un viņš nemaz negribēja nakšņot uz ielas. Varonis ienāca pilsētā, kad saule sāka rietēt un ielas iegrima tumsā. Ceļotāju nepārsteidza gājēju trūkums, tādās mazpilsētās cilvēki agri gāja gulēt un nestaigāja pa ielām. Pamanījis kroga izkārtni, varonis pārcēlās uz turieni paēst vakariņas, taču durvis bija aizslēgtas un tad varonim sāka rasties aizdomas, ka šajā vietā kaut kas ir netīrs. Ejot pa ielu, viņš nepamanīja nevienu apgaismotu logu, lai gan pilsēta nešķita pamesta. No pamestajām ielām un drūmajām akmens mājām smirdēja kaut kas baismīgs, un ceļotājs nolēma doties prom, taču izrādījās, ka Ēnu pilsētas bēgšanā tas nemaz nav tik vienkārši.
