Pat tiem, kas jau sen ir aizgājuši no bērnības, ir atmiņas, un tās ir tik svaigas, ka tas ir pat dīvaini. Viņi saka, ka cilvēka smadzenes mēģina atcerēties tikai labo un nepaliek pie sliktā. Visbiežāk mēs atceramies pat ne vizuālos attēlus, bet smaržas, skaņas, garšu un citas sajūtas. Pašmāju cepamo izstrādājumu smarža, mammas pīrāgu garša, šūpuļdziesmas melodija un tā tālāk - tās ir mūsu bērnības atmiņas. Rihards un viņa māsa Klēra bērnību pavadīja mājā pie ezera, taču ir pagājuši vairāki gadi, kopš viņi tur bija pēdējie. Varoņi uzauga, dzīve griezās un virpuļoja notikumu virpulī, taču viņi nolēma uz brīdi apstāties un atkal ienirt bērnībā. Par to viņi nonāca vecajā mājā Bērnības atmiņās.
